SAPŅU TAKA - MIERS UN KLUSUMS, KURĀ PELDAS TAVA SIRDS!

“Noķer mani!”- iespurdzās Anna un, pērnajām lapām čaukstot zem basajām kājām, nozuda tuvējā mežā.

Taka, kas vijās cauri noslēpumainajam, tomēr savādi siltajam mežam, apmeta līkumu gar upi, tad pāri strautiem, cauri vecajam ābeļdārzam līdz atgriezās lielajā pļavā. Tas bija patvērums un miers. Domas te kļuva rāmas un maigas kā gubu mākoņi jūlija debesīs. Anna te mēdza pastaigāties aizvērtām acīm. Tikko nolijušais lietus koku zarus darīja liegus. Anna dziļi ievilka elpu. Svaigais gaiss viegli reibināja. Smaržoja pēc vasaras, skujām un meža zemenēm. Tās viņa viņam noteikti salasīs un iebērs raupjajā saujā. Tad smaidīs. Viņš ar. Zaļajā kleitā un izspūrušiem matiem - Anna līdzinājās meža laumai.

Kaut kur pāri upei kūkoja dzeguze. “Pieci, seši, septiņi ... laimīgie taču laiku neskaita”, - klusi pie sevis nodomāja Pārcēlājs un lūkojās meža biezoknī, kur likās manām pazibot mīļotās zaļo kleitu. Viņš ieklausījās meža skaņās. Krūmā pogoja lakstīgala. Vakaros, kad darbi apdarīti, Pārcēlājs labprāt klausījās tās dziesmās un atcerējās... Pēkšņi gaisu pāršķēla spārnu švīksti, tas bija krauklis, izbijies no pārcēlāja vai laimīgs par kluso vakaru. Laimīgs. Kāds mīļi satvēra viņa plaukstu, pavērsa to uz augšu. Zemenes sarkanas un smaržīgas pilna sauja. Viegls glāsts pārslīdēja Annas pierei. Viņi stāvēja, lūkojās viens otrā, kamēr garām slīdēja dzīve, strauja un mainīga kā Gauja.

Meža klajumā viņi izgāja jau rokās sadevušies. “Māmiņ, tēti, skatieties! Varavīksne!” – Pēcis bija apskrējis kalnam no otras puses un, pirmais sasniedzis kalna virsotni, līksmi sauca un rādīja uz debesīm. Varavīksne kā mirdzošs kupols vizēja pāri kalnam, it kā to sargājot. Anna un Pārcēlājs saskatījās – laimīgi.